Mūsdienās tikai neliela daļa žurnālistu strādā štata vietās kādā no redakcijām. Daudzi strādā kā ārštata žurnālisti vai nu uz pilnu slodzi, vai dara to papildus kādam citam pamata darbam. Iemesli tam ir dažādi. Pirmkārt jau lielai daļai žurnālistu vienkārši nepietiek štata vietu redakcijās, bet citi savukārt, paši izvēlas šādu darbības modeli, jo vēlas paši noteikt savu darba grafiku un regulēt savu darbu. Tomēr vai to var uzskatīt par pilnvērtīgu darbu un vai Latvijā ar to ir iespējams nopelnīt iztikai?

Ārštata darbinieki ir tie, kuriem nav noslēgts pastāvīgs darba līgums ar uzņēmumu vai organizāciju, bet gan tikai līgums, kurā atrunāti konkrēti veicamie uzdevumi, to termiņi un honorāri. Žurnālistikas gadījumā tas nozīmē, ka ārštata žurnālists raksta pasūtījuma rakstus, ko redakcija pēc tam no viņa nopērk par attiecīgu naudas summu jeb honorāru.

Pirmkārt, jau jāsaprot, ka ārštata žurnālisti nav gluži paši sev noteicēji. Viņiem vienalga ir jāsadarbojas ar redakcijām, bet atšķirība ir tā, ka viņiem nav nedz fiksēta dara samaksa, nedz garantijas par to, ka arī nākamajos izdevumos būs darbs un līdz ar to arī alga. Var gadīties arī situācijas, kad žurnālists iesniedz redakcijā rakstu, bet tas netiek publicēts, līdz ar to nepienākas honorārs par paveikto darbu. Tātad, ja neskaita brīvo darba grafiku, ārštata žurnālisti atrodas daudz sliktākā pozīcijā, nekā tie, kuriem ir štata vieta redakcijā.

Vēl ir novērojama tendence, ka paši redaktori nelabprāt pērk rakstus no ārštata žurnālistiem. Viņiem daudz izdevīgāk ir uzdot veidot rakstus algotajam darbiniekam, kuru darba samaksa tāpat nav diez ko liela. Protams, ir arī izņēmumi. Redaktori ir gatavi sadarboties ar ārštata žurnālistiem tad, ja viņu materiāls ir īpaši unikāls un kvalitatīvs, kā arī tad, ja izdevuma saturs ir nepietiekams un algotie darbinieki nav spējīgi to izveidot, tomēr šādas situācijas neveidojas pārāk bieži.

Tā kā ārštata žurnālistu skaits ir samērā liels, bet redaktoru skaits, kuri vēlētos viņiem dot darbu ir mazs, rodas situācija, ka ārštata žurnālisti nevar nopelnīt iztikai tikai ar šo darbu. Konkurence ir ļoti liela un redaktori izvēlas tikai pašus labākos rakstus, ko publicēt, turklāt nevarētu teikt, ka arī honorāri par tiem būtu adekvāti. Protams, daudz kas ir atkarīgs arī no katras konkrētās redakcijas, bet ir tiešām ļoti maz ārštata žurnālistu, kuri būti spējīgi nopelnīt vidēji lielu vai lielu algu.

Labā ziņa ir tā, ka situācija pamazām uzlabojas. Latvijā ārštata žurnālistika ir samērā jauna lieta, tāpēc arī daudzi redaktori izvēlas nodarbināt tikai štata darbiniekus. Viņiem nav pieredze ar šāda veida žurnālistikas darba modeli, tāpēc arī to praksē nepielieto. Pēdējā laikā gan arvien vairāk redaktoru izvēlas sadarboties ar vismaz dažiem ārštata žurnālistiem, papildus štata darbiniekiem.

Piemēram, Rietumeiropas valstīs un Amerikas Savienotajās Valstīs šāda prakse ir visai ierasta un tur daudzi ārštata žurnālisti veiksmīgi darbojas un pelna samērā lielus honorārus, kā arī darba tur netrūkst. Iespējams pēc laika, kad redakcijas būs apradušas ar šo darbības modeli un spēs nodibināt savstarpēji izdevīgas attiecības ar ārštata žurnālistiem, arī Latvijā būs novērojama līdzīga situācija kā Rietumu valstīs. Pagaidām Latvijā ārštata žurnālisti noteikti nav izdevīgā pozīcijā. Kā pamata darbu to izvēlēties nevajadzētu, jo tas nesniedz nekādas garantijas, tomēr kā papildus darbs tas noteikti ir piemērots.