Mūsdienās, pateicoties dažādām jaunām tehnoloģijām ikviens var pildīt žurnālista darbu. Proti, ikviens var vākt, apkopot un publicēt informāciju, kas pēc tam ir pieejama plašākai sabiedrībai. Šādas ziņas piesārņo medijus, jo bieži vien tās ir nepārbaudītas, neobjektīvas un balstītas uz personīgo pieredzējumu, līdz ar to vienpersoniskas. Ikviens no vismazākā sīkuma var uztaisīt sensāciju, kas nonāks medijos. Diemžēl pret šāda veida „žurnālistiku” cīnīties ir grūti, jo, kamēr vien būs kāds, kuram šādas ziņas interesē, būs arī kāds, kas tās veido un publicē.

Mūsdienu mediji ir nekontrolēti. Ikviens var publicēt neierobežoti lielu ziņu daudzumu. Tradicionālie mediji atšķiras ar to, ka tie tiek kontrolēti, piemēram, ar ētera laiku vai drukātā materiāla apjomu, līdz ar to, tajos sniegtajām ziņām ir jābūt pēc iespējas koncentrētākām un objektīvākām, jo nav vietas tukšiem spriedelējumiem. Jāpasaka tikai svarīgākais. Ziņu kvantitāte bieži vien bojā to kvalitāti.

Arī konkurence mūsdienu mediju telpā ir daudz lielāka. Nekvalitatīvākās ziņas bieži tiek izplatītas pa daudz pieejamākiem un lētākiem kanāliem, līdz ar to tradicionālie mediji var tikt izkonkurēti. Daudziem lasītājiem nav būtiski, vai ziņās tiek ievēroti kādi no profesionālajiem standartiem. Visvairāk tiek lasītas tās ziņas, kuras pieejamas bez maksas un kuru virsraksti spēj ieinteresēt lasītājus. Piemēram, žurnālista personīgā viedokļa paušana bieži vien spēj piesaistīt lasītāja interesi, jo padara ziņas daudz spilgtākas, tomēr tas ir pret žurnālista profesionālo ētiku.

Nodrošināt kvalitatīvu žurnālistiku ir daudz dārgāk, tāpēc arī profesionāli redaktori bieži izmanto šo stratēģiju. Viņi publicē materiālus, kas būs saistoši plašākai auditorijai, nevis, kas ir tiešām nozīmīgi un ieinteresēs tikai konkrētu nozaru pārstāvjus. Tas ir izdzīvošanas modelis mūsdienu žurnālistikā, jo ienākumi paliek arvien zemāki. Ja kādreiz lielākā daļa nāca no reklāmdevējiem, tad tagad arī viņi ir pārvākušies uz elektronisko telpu, jo tā var ātrāk, lētāk un vienkāršāk sasniegt plašāku auditoriju.

Kaut arī paši lasītāji bieži vien ir sašutuši par ziņu kvalitāti, īpaši elektroniskajā vidē, viņi ir tie, kas šo produktu patērē un veicina tā attīstību. Ziņas tiek veidotas tikai tādā kvalitātē, lai ar tām izdotos nopelnīt. Ja kāds atver šīs ziņas, tās lasa un vēl komentē, viņš veicina nekvalitatīvā materiāla popularizēšanu un konkrētā ziņu portāla ienākumu gūšanu, pat tad ja ar izlasītajām ziņām viņš nav apmierinās un komentāros tieši to arī norādījis. Kaut gan šāda situācija varētu šķist absurda, tomēr tāda ir žurnālistikas pašregulācija.

Situācija kopumā ir visai bēdīga. Pagaidām doma par atgriešanos pie mazākiem, bet daudz kvalitatīvākiem medijiem ir visai nereāla. Medijiem ir jāpelna, tāpēc ir grūti ko mainīt. Labā ziņa ir tā, ka mediji tomēr mēģina atrast veidus kā pašreizējai situācijai pielāgoties un reizēm tas arī gūst panākumus. Piemēram, lielākie redaktori cīnās ar nekvalitatīvo saturu internetā, piedāvājot gan bezmaksas ziņas, gan arī abonements maksas ziņām. Tādējādi auditorija netiek uzreiz atbaidīta ar augstām maksām par medijiem un tāpēc ir gatavi maksāt nelielas summas par ziņām, kas ir tiešām interesantas, kvalitatīvas un nepieciešamas. Redaktoriem ir jāpāriet uz elektronisko formātu un drukātie izdevumi jāpatur tikai kā papildus opcija. Tas ir veids gan kā taupīt uz pamata resursiem, gan iekļauties elektroniskajā mediju vidē, kas ir saistošāka reklāmdevējiem.

Lai ziņas kļūtu kvalitatīvākas, pirmkārt ir jāmaina auditorijas domāšana. Ir gana daudz kvalitatīvu ziņotāju, kuri vēlas piedāvāt auditorijai pārbaudītu un objektīvu informāciju, bet jāsaprot, ka par velti to izdarīt nav iespējams. Ja auditorija būs gatava maksāt par kvalitatīvu saturu un neatbalstīs žurnālistika piesārņotājus, situāciju būs iespējams mainīt.