Arhīvs ‘Mēdiji’ Kategorija:

Vai žurnālists var darboties arī kā sabiedrisko attiecību speciālists?

Pastāv uzskats, ka žurnālistika un sabiedriskās attiecības ir pat savā ziņā konkurējošas jomas, bet tajā pašā laikā žurnālisti bieži vien pāriet strādāt uz sabiedrisko attiecību kompānijām un otrādāk. Reizēm pat žurnālisti vienlaicīgi veic abus darbus – strādā mediju jomā un tajā pašā laikā piestrādā par sabiedrisko attiecību speciālistu, vai sniedz privātas konsultācijas uzņēmumiem par dažādiem jautājumiem, kas saistīti ar sabiedriskajām attiecībām. Žurnālistu ētika gan nosaka, ka šādi gadījumi nav īpaši vēlami, jo var rasties konflikti. Kā tad īsti ir, vai žurnālistika un sabiedriskās attiecības ir savienojamas jomas, vai tomēr nē? Bet katrā ziņā var paņemt arī online sesxi
vai pat უპროცენტო სესხები lai nepietrūkst līdzekļu.

Šīs divas jomas savā starpā tiešām konfliktē, jo katrai ir atšķirīgi pamata mērķi un uzdevumi. Žurnālistu uzdevums ir sniegt sabiedrībai patiesu un plašu informāciju par dažādiem notikumiem. Viņi nedrīkst nostāties vienā vai otrā pusē. Ziņām ir jābūt objektīvām, lai kāds arī nebūtu žurnālista personīgais viedoklis vai labums. Sabiedrisko attiecību speciālista uzdevums, savukārt, ir panākt, ka ziņas tiek pasnigtas klientam vēlamā veidā. Viņam ir jākonsultē savs klients un jāiesaka kā pasniegt ziņas medijiem, lai netiktu bojāta viņa reputācija. Tātad, ja žurnālistam ir jāpanāk, ka ziņas tiek pasniegtas kādai no iesaistītajām pusēm vēlamā gaismā, tās vairs nav objektīvas un žurnālistikas joma kļūst neprofesionāla.

Par spīti šim acīm redzamajam konfliktam, ļoti daudzi žurnālisti izvēlas šīs divas jomas apvienot. Tam ir pavisam praktiski iemesli – ar žurnālista darbu vien nevar nopelnīt. Tas īpaši attiecas uz ārštata žurnālistiem, kuriem ir neregulāri ienākumi. Ja netiek pasūtīti raksti, žurnālists uz laiku var vispār nesaņemt honorārus. Tad lieti noder vēl viens darbs, kurā ir iespējams labi nopelnīt un kuru žurnālists labi pārzina. No žurnālista viedokļa, sabiedrisko attiecību speciālists ir ideāli piemērots amats šādos gadījumos.

Paši žurnālisti arī atzīst, ka apvienot šīs divas jomas un saglabāt profesionalitāti nav viegli. Ir jāprot nošķirt savus pienākumus kā žurnālistam no sabiedrisko attiecību speciālista pienākumiem. Principā, vienam cilvēkam ir vienlaicīgi jāspēlē divas pilnīgi atšķirīgas lomas. Pat tad, ja to izdodas paveikt gana profesionāli, sabiedrība bieži vien asi kritizē šādus gadījumus. Arī tad ja žurnālists un reizē sabiedrisko attiecību speciālists spēj izklāstīt patieso situāciju, vienmēr sabiedrībā pastāvēs šaubas par to, ka viss ir izstāstīts līdz galam. Tāpēc šie dubultā darba darītāji mēdz slēpt, ka strādā abās jomās.

Lai attaisnotu sevi, žurnālisti min veidus, kā viņi spēj saglabāt profesionalitāti, darot abus darbus. Pirmkārt, viņi novelk robežu starp abiem darbiem. Proti, dodoties konsultēt klientu viņš ir tikai un vienīgi sabiedrisko attiecību speciālists, bet veidojot publikācijas, tikai un vienīgi žurnālists. Vai tas ir līdz galam iespējams, lai paliek uz katra žurnālista atbildības. Otrkārt, žurnālisti cenšas nekonsultēt klientus, kuriem ir neētiski mērķi. Ja klients vēlas, lai žurnālists atrod veidu, kā noslēpt neētiskas vai pat kriminālas darbības, viņam no darba vajadzētu atteikties.

No tā var secināt, ka sabiedrisko attiecību speciālisti un žurnālisti tiešām ir konkurenti un nebūtu vēlams pieļaut gadījumus, kad šos abus konkurējošos pienākumus uzņemas viena un tā pati persona. Agrāk vai vēlāk konflikta situācijas gadīsies un tad saglabāt pilnīgu profesionalitāti gan kā žurnālistam, gan kā sabiedrisko attiecību speciālistam būs praktiski neiespējami. Par spīti tam, šo abu jomu apvienošana kļūst arvien izplatītāka.

Vai mūsdienās Latvijā var pastāvēt pilnīga preses brīvība?

15Preses galvenais uzdevums ir sniegt precīzu, neatkarīgu un pilnīgu informāciju tās auditorijai. To nosaka ne vien ētikas normas, bet arī Eiropas Savienības cilvēktiesību tiesa un Latvijas valsts likumdošana, bet vai mūsdienu sabiedrībā vispār kas tāds ir iespējams? Pastāv pamatots uzskats, ka visus lielākos medijus tiešā vai netiešā veidā kontrolē kāda augstāka vara, kas nosaka sava veida cenzūru un tikai atsevišķus, nelielus medijus var dēvēt par pilnībā neatkarīgiem. Vai tiešām Latvijā preses brīvība vēl joprojām ir tikai neaizsniedzama utopija?

Jau kopš pašiem preses pirmsākumiem izdevēji un ziņu sniedzēji ir centušies panākt pilnīgu preses brīvību, tomēr kaut kādā mērā vienmēr ir pastāvējusi cenzūra. Laika gaitā cenzūras ietekme vairakkārt ir gan mazinājusies, gan pastiprinājusies, atkarībā no tā, kas valstī stājies pie varas. Sākotnēji tā bija baznīca, bet vēlāk dažādi politiskie spēki. Latvijā īsta vārda brīvība nepastāvēja līdz pat neatkarības atjaunošanai un arī pēc tam vārda brīvība tika vērtēta neviennozīmīgi. Vienīgais periods, kas tiek uzskatīts par pilnībā brīvu no cenzūras ir īss laika posms pirms neatkarības pasludināšanas, bet arī tad to ātri vien likvidēja vācu iebrucēji. Protams, visos okupācijas periodos ir pastāvējusi ļoti stingra cenzūra gan presē, gan citos medijos. Pašlaik Latvija ir neatkarīga un demokrātiska valsts, bet vai tas nozīmē, ka preses brīvība tiešām pastāv?

Latvijā tiek izdoti dažāda mēroga preses izdevumi un citi mediji. Tie pieder gan privātiem uzņēmējiem gan valsts un pašvaldības institūcijām, līdz ar to informācija tajos var tikt pasniegta kādai konkrētai pusei vēlamā gaismā. Ziņu pienesēji un žurnālisti darbojas tā, kā vēlas mediju īpašnieki, kas reizēm ir arī saistīti ar konkrētām politiskām partijām vai citām organizācijām, līdz ar to informācija var tikt sagrozīta vai noklusēta.

Labā ziņa ir tā, ka prese tiek kontrolēta, līdz ar to izdevēji var tikt sodīti par nepatiesu ziņu sniegšanu. Pašlaik tiesības kontrolēt presi ir Nacionālajai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (NEPLP). Šī padome ir tiesīga pārliecināties par jebkuru ziņu patiesumu un vismaz teorētiski tā ir pilnībā neatkarīga, līdz ar to NEPLP interesēs nav jebkādas informācijas slēpšana vai sagrozīšana par labu kādai no ziņās iesaistītajām pusēm. To, vai NEPLP arī praktiski darbojas tikai un vienīgi sabiedrības interesēs, protams, apgalvot nevar.

To, kāda ir preses brīvība katrā konkrētajā valstī var noteikt pēc Pasaules preses brīvības indeksa, ko ik gadu nosaka starptautiskā preses un vārda brīvības organizācija „Reportieri bez robežām” (RSF). 2015. gadā Latvija 2015. gadā ierindojās 24. vietā starp 180 valstīm. Tātad, kopumā situācija Latvijā ir vērtējam kā salīdzinoši laba, tomēr, ja jau ir 23 valstis pirms Latvijas, situācija varētu būt arī labāka un mediju jomā ir vērojami nopietni trūkumi tieši saistībā ar preses brīvību.

Kopumā var teikt, ka Latvijā tiek domāts par to, lai pastāvētu preses un vārda brīvība, bet mūsdienās to pilnībā īstenot tomēr nav iespējams. Pie varas esošie spēki vienmēr centīsies panākt, ka mediji darbojas viņu labā un tas bieži vien ir viņu spēkos. Situāciju tomēr mazliet uzlabo dažādu organizāciju un institūciju iejaukšanās mediju biznesā, kas ir tiesīgi uzraudzīt pilnīgi visu mediju darbību un sodīt par pārkāpumiem.

Kā cīnīties pret mediju piesārņošanu?

Mūsdienās, pateicoties dažādām jaunām tehnoloģijām ikviens var pildīt žurnālista darbu. Proti, ikviens var vākt, apkopot un publicēt informāciju, kas pēc tam ir pieejama plašākai sabiedrībai. Šādas ziņas piesārņo medijus, jo bieži vien tās ir nepārbaudītas, neobjektīvas un balstītas uz personīgo pieredzējumu, līdz ar to vienpersoniskas. Ikviens no vismazākā sīkuma var uztaisīt sensāciju, kas nonāks medijos. Diemžēl pret šāda veida „žurnālistiku” cīnīties ir grūti, jo, kamēr vien būs kāds, kuram šādas ziņas interesē, būs arī kāds, kas tās veido un publicē.

Mūsdienu mediji ir nekontrolēti. Ikviens var publicēt neierobežoti lielu ziņu daudzumu. Tradicionālie mediji atšķiras ar to, ka tie tiek kontrolēti, piemēram, ar ētera laiku vai drukātā materiāla apjomu, līdz ar to, tajos sniegtajām ziņām ir jābūt pēc iespējas koncentrētākām un objektīvākām, jo nav vietas tukšiem spriedelējumiem. Jāpasaka tikai svarīgākais. Ziņu kvantitāte bieži vien bojā to kvalitāti.

Arī konkurence mūsdienu mediju telpā ir daudz lielāka. Nekvalitatīvākās ziņas bieži tiek izplatītas pa daudz pieejamākiem un lētākiem kanāliem, līdz ar to tradicionālie mediji var tikt izkonkurēti. Daudziem lasītājiem nav būtiski, vai ziņās tiek ievēroti kādi no profesionālajiem standartiem. Visvairāk tiek lasītas tās ziņas, kuras pieejamas bez maksas un kuru virsraksti spēj ieinteresēt lasītājus. Piemēram, žurnālista personīgā viedokļa paušana bieži vien spēj piesaistīt lasītāja interesi, jo padara ziņas daudz spilgtākas, tomēr tas ir pret žurnālista profesionālo ētiku.

Nodrošināt kvalitatīvu žurnālistiku ir daudz dārgāk, tāpēc arī profesionāli redaktori bieži izmanto šo stratēģiju. Viņi publicē materiālus, kas būs saistoši plašākai auditorijai, nevis, kas ir tiešām nozīmīgi un ieinteresēs tikai konkrētu nozaru pārstāvjus. Tas ir izdzīvošanas modelis mūsdienu žurnālistikā, jo ienākumi paliek arvien zemāki. Ja kādreiz lielākā daļa nāca no reklāmdevējiem, tad tagad arī viņi ir pārvākušies uz elektronisko telpu, jo tā var ātrāk, lētāk un vienkāršāk sasniegt plašāku auditoriju.

Kaut arī paši lasītāji bieži vien ir sašutuši par ziņu kvalitāti, īpaši elektroniskajā vidē, viņi ir tie, kas šo produktu patērē un veicina tā attīstību. Ziņas tiek veidotas tikai tādā kvalitātē, lai ar tām izdotos nopelnīt. Ja kāds atver šīs ziņas, tās lasa un vēl komentē, viņš veicina nekvalitatīvā materiāla popularizēšanu un konkrētā ziņu portāla ienākumu gūšanu, pat tad ja ar izlasītajām ziņām viņš nav apmierinās un komentāros tieši to arī norādījis. Kaut gan šāda situācija varētu šķist absurda, tomēr tāda ir žurnālistikas pašregulācija.

Situācija kopumā ir visai bēdīga. Pagaidām doma par atgriešanos pie mazākiem, bet daudz kvalitatīvākiem medijiem ir visai nereāla. Medijiem ir jāpelna, tāpēc ir grūti ko mainīt. Labā ziņa ir tā, ka mediji tomēr mēģina atrast veidus kā pašreizējai situācijai pielāgoties un reizēm tas arī gūst panākumus. Piemēram, lielākie redaktori cīnās ar nekvalitatīvo saturu internetā, piedāvājot gan bezmaksas ziņas, gan arī abonements maksas ziņām. Tādējādi auditorija netiek uzreiz atbaidīta ar augstām maksām par medijiem un tāpēc ir gatavi maksāt nelielas summas par ziņām, kas ir tiešām interesantas, kvalitatīvas un nepieciešamas. Redaktoriem ir jāpāriet uz elektronisko formātu un drukātie izdevumi jāpatur tikai kā papildus opcija. Tas ir veids gan kā taupīt uz pamata resursiem, gan iekļauties elektroniskajā mediju vidē, kas ir saistošāka reklāmdevējiem.

Lai ziņas kļūtu kvalitatīvākas, pirmkārt ir jāmaina auditorijas domāšana. Ir gana daudz kvalitatīvu ziņotāju, kuri vēlas piedāvāt auditorijai pārbaudītu un objektīvu informāciju, bet jāsaprot, ka par velti to izdarīt nav iespējams. Ja auditorija būs gatava maksāt par kvalitatīvu saturu un neatbalstīs žurnālistika piesārņotājus, situāciju būs iespējams mainīt.

Drukāto mediju nākotne

Pēdējo gadu laikā strauji pieaug elektronisko mediju popularitāte, līdz ar to pastāv uzskats, ka tie ar laiku pilnībā spēs izkonkurēt drukātos medijus. Žurnālistu un komunikācijas zinātņu ekspertu viedokļi šajā jautājumā ir dažādi. Vieni apgalvo, ka drukātie mediji tiešām strauji zaudēs savu popularitāti, jo daudzējādā ziņā ir nepievilcīgi auditorijai, bet citi savukārt uzskata, ka šādi apgalvojumi ir lielā mērā pārspīlēti un nav pamata domāt, ka elektroniskie mediji būs vienīgais mediju formāts nākotnē.

Būtiskākais arguments par labu elektronisko mediju spējai izkonkurēt drukātos medijus ir cenas starpība. Elektroniskie mediji vairumā gadījumu ir pieejami faktiski bez maksas, ja neskaita vispārējus maksājumus par elektronisko ierīču darbības nodrošināšanu. Drukātie mediji, savukārt ir nopērkami par konkrētu samaksu. Ja elektroniskajos medijos ir pieejamas tās pašas ziņas, kas drukātajos, tad kāpēc gan lai auditorija izvēlētos par to maksāt?

Vēl būtisks drukāto mediju trūkums ir novēlota ziņu publiskošana. Ar elektronisko mediju starpniecību ir iespējams visai pasaulei pavēstīt par notikumiem, kuri norisinājušies vien pirms pāris sekundēm, vai pat vēl joprojām turpina norisināties. Ar drukāto mediju palīdzību, savukārt ir iespējams auditoriju informēt vien par ziņām, kas ir vismaz dienu vecas. Mūsdienās nevienu neinteresē veci notikumi. Ja viss jau ir izklāstīts interneta ziņu portālos un televīzijā, diez vai kādam būs interese to visu pārlasīt arī drukātajos medijos. Protams, šis arguments ir spēkā tikai, runājot par aktuālo ziņu publiskošanu. Daudzu mediju uzdevums ir informēt auditoriju par vispārīgām tēmām, kas ir aktuālas ilgtermiņā.

Tomēr par spīti šiem būtiskajiem drukāto mediju trūkumiem, tie vēl joprojām turpina darboties un Latvijā drukāto žurnālu un avīžu skaits pēdējo gadu laikā ir pieaudzis. Pat fakts, ka lielākā daļa šo izdevumu ir pieejami arī elektroniskā formātā, nav spējis auditoriju atturēt no drukāto izdevumu iegādes. Tātad, tomēr arī drukātajiem medijiem ir savas priekšrocības, kas neļauj auditorijai no tiem atteikties.

Pirmkārt, liela nozīme ir mediju uzticamībai. Auditorija vēlas lasīt ziņas, kurām var uzticēties un ja par šādu ziņu lasīšanu tiek piemērota papildus samaksa, daudzi būs gatavi maksāt. Latvijas iedzīvotāji gan vairāk uzticas televīzijai un radio, nevis presei, bet daudz kas ir atkarīgs no katra konkrētā ziņu piegādātāja. Auditorija dod priekšroku neatkarīgiem medijiem, turklāt vēlas, lai ir norādīti precīzi ziņu avoti, kas apstiprina sniegtās informācijas patiesumu. Ja runa ir par interneta ziņu portāliem, tad bieži vien satura avoti un raksta autori nemaz nav norādīti, kas lasītājos rada bažas par ziņu patiesumu.

Vēl uz medijiem ir jāskatās arī no reklāmdevēju, nevis tikai auditorijas perspektīvas, jo mūsdienās lielākā daļa ienākumu šajā jomā tiek veidota tieši no reklāmdevējiem. Interneta vidē reklāmu izvietošana mūsdienās ir visai bezjēdzīga. Vairumu reklāmu ir iespējams bloķēt, kas arī tiek darīts, līdz ar to reklāmas saturs tikai retos gadījumos nonāk līdz auditorijai. Reklāmdevējiem daudzējādā ziņā piemērotāki ir drukātie mediji. Pirmkārt, ievietojot reklāmas drukātajos medijos ir daudz vieglāk nodot ziņu tieši vajadzīgajai mērķauditorijai un otrkārt, kas ir ne mazāk būtiski, reklāmas drukātajos medijos lasītājam nav iespējams bloķēt vai no tām atteikties.

Kopumā var teikt, ka vismaz pagaidām nav pamata domāt, ka drukātie mediji varētu izzust. Elektroniskie un drukātie mediji pat savā ziņā viens otru palidina un dod auditorijai iespēju izvēlēties, tajā pašā laikā, pateicoties konkurencei, tiem nākas pilnveidoties un kļūt labākiem.