Mūsdienās mediju un žurnālistikas nozarēs ir vērojama ļoti liela konkurence, līdz ar to katrs mēdijs cenšas sev piesaistīt arvien plašāku auditoriju ar dažādiem paņēmieniem. Tas nav viegls uzdevums, jo medijiem ir jāpanāk, ka īsā laikā ar ierobežotiem finansu līdzekļiem liels informācijas apjoms tiek apstrādāts un nodots auditorijai. Diemžēl tas būtiski ietekmē mediju kvalitāti un līdz auditorijai nonākusī informācija var būt nepilnīga vai neprecīza. Tas ir iemesls, kāpēc liela daļa mediju sniedz nekvalitatīvas ziņas. Tad nu rodas jautājums – vai auditorija spēj izvērtēt mediju kvalitāti un patiesumu, vai akli tic visam, ko žurnālisti tai pasniedz?

Ir veikti neskaitāmi pētījumi par auditorijas spēju izvērtēt mediju sniegto informāciju. Šie pētījumi sevī iekļauj gan teorētiskas aptaujas, kur sabiedrības locekļi tiek aptaujāti par veidiem, kā viņi nosaka ziņu kvalitāti, gan arī eksperimentus, kuros tiek pētīts vai arī praksē auditorija spēj atšķirt kvalitatīvas ziņas no nekvalitatīvām. Šo pētījumu rezultāti ir visnotaļ interesanti, jo savā ziņā nonāk pretrunās.

Pēc teorētisko pētījumu rezultātiem bieži tiek secināts, ka auditorija ziņas izvērtē samērā virspusēji. Piemēram, kā viens no būtiskākajiem faktoriem, pēc kā auditorija nosaka ziņu patiesumu ir norādītie ziņu avoti, bet tikai retais patiešām iedziļinās norādītajos avotos. Proti, arī tad ja ir norādīts pirmavots, ziņas var tik sagrozītas par labu kādai no iesaistītajām pusēm, kā arī auditorija nevar būt 100% droša, ka ziņu pirmavots ir patiess. Tikai daži lasītāji būs gatavi sameklēt ziņas to pirmavotā un salīdzināt tās, līdz ar to žurnālistiem ir brīva vieta savai interpretācijai. Vēl liela daļa sabiedrības ziņu kvalitāti nosaka pēc valodas lietojuma, ziņu secīga un sīka izklāsta, medija prestiža utt., kas ne vienmēr liecina par informācijas satura kvalitāti.

Par spīti šo pētījumu rezultātiem, kas apšauba auditorijas spēju izvērtēt mediju kvalitāti, eksperimentu rezultāti pierādīja, ka auditorija ļoti labi spēj atšķirt, kuras ziņas ir patiesas un kuras nē. Kas ir vēl pārsteidzošāk, netika novērota nekāda korelācija starp cilvēku dzimumu, vecumu vai izglītības līmeni un spēju izvērtēt ziņu kvalitāti. Eksperimenta pamata ideja bija iedot dažādiem cilvēkiem divus ziņu rakstus – vienu augstas kvalitātes un otru zemas – un pēc tam ļaut izvērtēt katra raksta kvalitātes līmeni. Lielākā daļa eksperimenta dalībnieku spēja noteikt, kurā no rakstiem ir sniegta patiesa un uzticama informācija un kurā nē.

Tas liek domāt, ka auditorija ir spējīga intuitīvi izvērtēt mediju kvalitāti. Lasītāji novērtē satura kvalitāti, sniegtās informācijas apjomu un secīgu iztirzājumu, kā arī spēj saprast vai ziņas ir neitrālas, vai tajās ir jūtama žurnālista vai medija kopējā ietekme par labu kādai no ziņās iesaistītajām pusēm. Tomēr auditorija īpaši neiedziļinās ziņu pamatā. Proti, ja prestižs medijs vai arī medijs, kurš norādījis prestižu informācijas avotu ir ievietojis informāciju, kas pasniegta lietišķā un neitrālā formātā, auditorija tam ticēs, neatkarīgi no tā vai ziņas no avota ir precīzi citētas, vai virspusēji un atstāstītas vai pat sagrozītas.

Kopumā var teikt, ka auditorija ir spējīga virspusēji izvērtēt mediju kvalitāti. Lasītāji neuzticēsies ziņām bez norādītiem informācijas avotiem un ar šaubīgu pasniegšanas veidu, tomēr ja nepatiesas ziņas tiks pasniegtas kvalitatīvi, auditorija tām var noticēt. Tas nozīmē, ka medijiem savā ziņā ir vara pār auditoriju, ja vien viņi prot pasniegt ziņas tā, lai auditorija tām noticētu.