Arhīvs ‘Žurnālistika’ Kategorija:

Vai ziņas veido pašas ziņu aģentūras vai sabiedrisko attiecību speciālisti?

Mūsdienās tas, ko mēs lasām presē vai redzam ziņās, lielā mērā ir sabiedrisko attiecību speciālistu veidots materiāls. Ziņu aģentūras saņem informāciju no sabiedrisko attiecību speciālistiem un nepieliek nekādas īpašas pūles lai pārbaudītu šo ziņu patiesumu vai kvalitāti. Vai tas nozīmē, ka sabiedrisko attiecību speciālisti ir galvenie ziņu veidotāji un informācija, kas nonāk līdz plašākai auditorijai ir veidota, tā, lai tiktu aizstāvētas kādas konkrētas puses intereses. Vai tādā gadījumā ziņām vispār var uzticēties?

Ziņu aģentūras bieži vien atvieglo sev darbu, ievērojami samazinot savus darba pienākumus. Proti, ziņu aģentūras darbojas tikai kā informācijas nodošanas kanāls, nevis reāls ziņu sagatavotās. Visa informācija, kas tai tiek piedāvāta, pa taisno tiek publicēta, bez iedziļināšanās tajā vai pat faktu pārbaudīšanas un viedokļu salīdzināšanas.

Ziņu aģentūras un citi mediji ik dienas saņem neskaitāmus e-pastus un ziņu piedāvājumus. Šīs ziņas sniedz ne tikai sabiedrisko attiecību speciālisti, bet arī dažādai uzņēmumi, organizācijas un pat privātpersonas, līdz ar to visas saņemtās ziņas nekad netiks nopublicētas. Tikai neliela daļa nokļūs līdz auditorijai. To, kuras ziņas publicēt un kuras nē, katrs medijs izlemj pats. Prasti tiem ir izveidoti īpaši atlases kritēriji. Tātad, no vienas puses ziņās nonāk tikai kvalitatīvākais un auditorijai interesējošākais saturs, bet vai tomēr ziņu aģentūrām nevajadzēt arī šīs ziņas pārbaudīt, nevis tikai publicēt?

Ziņām tomēr vajadzētu būt objektīvām. Tās vajadzētu veidot tikai profesionāliem un neatkarīgiem žurnālistiem. Protams, žurnālisti var izmantot informāciju, kuru ir iesūtījuši sabiedrisko attiecību speciālisti vai jebkura juridiska persona vai privātpersona, bet ziņām pirms to publicēšanas ir jābūt pārbaudītām. Ja ziņu saturs tiek publicēts tieši tāds, kādu to ir iesūtījusi kāda persona no malas, ziņu kopējā kvalitāte un jo īpaši neatkarība zūd. Tieši tāpēc pašlaik ir izveidojusies situācija, ka masu medijos esošo informāciju bieži ietekmē kādi politiskie spēki.

Daudzi redaktori izvēlas pat pusi no ziņām veidot tikai no sabiedrisko attiecību speciālistu iesūtītajiem materiāliem. Daļa no tiem, ir pārveidota, bet daļa ir pilnībā pārkopēta. Rodas jautājums, ko tad īsti dara žurnālisti. Viņu pienākums būtu šīs ziņas pārbaudīt un veidot kvalitatīvus, pārdomātus rakstus, kuros izteikts neatkarīgs viedoklis. Vai tiešām pietiek ar to, ka žurnālisti atlasa viņuprāt derīgās ziņas no nederīgajām? Tāpat arī reportieru veikums ir stipri apšaubāms. Ja jau gandrīz visas ziņas tiek pienestas klāt uz paplātes, ar ko tieši viņi nodarbojas?

Ziņu aģentūrām tomēr vajadzētu vairāk piestrādāt pie savu ziņu satura. Pārspīlēti būtu teikt, ka tās vispār neveido ziņas un neko nedara, bet viņu ieguldītais darbs nav tāds, kādam tam būtu jābūt. Nevar pusi no ziņām vienkārši pieņemt no citiem. Tad sanāk, ka ikviens var izveidot sev vēlamas ziņas un panākt, ka tās tiek nopublicētas. Ziņu pienesējam tikai jāprot ieintriģēt ziņu aģentūra. Ziņu aģentūrām jābūt kritiskām un jāpārliecinās arī par iesūtīto ziņu patiesumu no citiem avotiem. Auditorija ir pelnījusi lasīt neatkarīgas un objektīvas ziņas, nevis vienpersoniskus viedokļus.

Vai auditorija spēj novērtēt mediju kvalitāti?

Mūsdienās mediju un žurnālistikas nozarēs ir vērojama ļoti liela konkurence, līdz ar to katrs mēdijs cenšas sev piesaistīt arvien plašāku auditoriju ar dažādiem paņēmieniem. Tas nav viegls uzdevums, jo medijiem ir jāpanāk, ka īsā laikā ar ierobežotiem finansu līdzekļiem liels informācijas apjoms tiek apstrādāts un nodots auditorijai. Diemžēl tas būtiski ietekmē mediju kvalitāti un līdz auditorijai nonākusī informācija var būt nepilnīga vai neprecīza. Tas ir iemesls, kāpēc liela daļa mediju sniedz nekvalitatīvas ziņas. Tad nu rodas jautājums – vai auditorija spēj izvērtēt mediju kvalitāti un patiesumu, vai akli tic visam, ko žurnālisti tai pasniedz?

Ir veikti neskaitāmi pētījumi par auditorijas spēju izvērtēt mediju sniegto informāciju. Šie pētījumi sevī iekļauj gan teorētiskas aptaujas, kur sabiedrības locekļi tiek aptaujāti par veidiem, kā viņi nosaka ziņu kvalitāti, gan arī eksperimentus, kuros tiek pētīts vai arī praksē auditorija spēj atšķirt kvalitatīvas ziņas no nekvalitatīvām. Šo pētījumu rezultāti ir visnotaļ interesanti, jo savā ziņā nonāk pretrunās.

Pēc teorētisko pētījumu rezultātiem bieži tiek secināts, ka auditorija ziņas izvērtē samērā virspusēji. Piemēram, kā viens no būtiskākajiem faktoriem, pēc kā auditorija nosaka ziņu patiesumu ir norādītie ziņu avoti, bet tikai retais patiešām iedziļinās norādītajos avotos. Proti, arī tad ja ir norādīts pirmavots, ziņas var tik sagrozītas par labu kādai no iesaistītajām pusēm, kā arī auditorija nevar būt 100% droša, ka ziņu pirmavots ir patiess. Tikai daži lasītāji būs gatavi sameklēt ziņas to pirmavotā un salīdzināt tās, līdz ar to žurnālistiem ir brīva vieta savai interpretācijai. Vēl liela daļa sabiedrības ziņu kvalitāti nosaka pēc valodas lietojuma, ziņu secīga un sīka izklāsta, medija prestiža utt., kas ne vienmēr liecina par informācijas satura kvalitāti.

Par spīti šo pētījumu rezultātiem, kas apšauba auditorijas spēju izvērtēt mediju kvalitāti, eksperimentu rezultāti pierādīja, ka auditorija ļoti labi spēj atšķirt, kuras ziņas ir patiesas un kuras nē. Kas ir vēl pārsteidzošāk, netika novērota nekāda korelācija starp cilvēku dzimumu, vecumu vai izglītības līmeni un spēju izvērtēt ziņu kvalitāti. Eksperimenta pamata ideja bija iedot dažādiem cilvēkiem divus ziņu rakstus – vienu augstas kvalitātes un otru zemas – un pēc tam ļaut izvērtēt katra raksta kvalitātes līmeni. Lielākā daļa eksperimenta dalībnieku spēja noteikt, kurā no rakstiem ir sniegta patiesa un uzticama informācija un kurā nē.

Tas liek domāt, ka auditorija ir spējīga intuitīvi izvērtēt mediju kvalitāti. Lasītāji novērtē satura kvalitāti, sniegtās informācijas apjomu un secīgu iztirzājumu, kā arī spēj saprast vai ziņas ir neitrālas, vai tajās ir jūtama žurnālista vai medija kopējā ietekme par labu kādai no ziņās iesaistītajām pusēm. Tomēr auditorija īpaši neiedziļinās ziņu pamatā. Proti, ja prestižs medijs vai arī medijs, kurš norādījis prestižu informācijas avotu ir ievietojis informāciju, kas pasniegta lietišķā un neitrālā formātā, auditorija tam ticēs, neatkarīgi no tā vai ziņas no avota ir precīzi citētas, vai virspusēji un atstāstītas vai pat sagrozītas.

Kopumā var teikt, ka auditorija ir spējīga virspusēji izvērtēt mediju kvalitāti. Lasītāji neuzticēsies ziņām bez norādītiem informācijas avotiem un ar šaubīgu pasniegšanas veidu, tomēr ja nepatiesas ziņas tiks pasniegtas kvalitatīvi, auditorija tām var noticēt. Tas nozīmē, ka medijiem savā ziņā ir vara pār auditoriju, ja vien viņi prot pasniegt ziņas tā, lai auditorija tām noticētu.

Vai mūsdienās Latvijā var pastāvēt pilnīga preses brīvība?

15Preses galvenais uzdevums ir sniegt precīzu, neatkarīgu un pilnīgu informāciju tās auditorijai. To nosaka ne vien ētikas normas, bet arī Eiropas Savienības cilvēktiesību tiesa un Latvijas valsts likumdošana, bet vai mūsdienu sabiedrībā vispār kas tāds ir iespējams? Pastāv pamatots uzskats, ka visus lielākos medijus tiešā vai netiešā veidā kontrolē kāda augstāka vara, kas nosaka sava veida cenzūru un tikai atsevišķus, nelielus medijus var dēvēt par pilnībā neatkarīgiem. Vai tiešām Latvijā preses brīvība vēl joprojām ir tikai neaizsniedzama utopija?

Jau kopš pašiem preses pirmsākumiem izdevēji un ziņu sniedzēji ir centušies panākt pilnīgu preses brīvību, tomēr kaut kādā mērā vienmēr ir pastāvējusi cenzūra. Laika gaitā cenzūras ietekme vairakkārt ir gan mazinājusies, gan pastiprinājusies, atkarībā no tā, kas valstī stājies pie varas. Sākotnēji tā bija baznīca, bet vēlāk dažādi politiskie spēki. Latvijā īsta vārda brīvība nepastāvēja līdz pat neatkarības atjaunošanai un arī pēc tam vārda brīvība tika vērtēta neviennozīmīgi. Vienīgais periods, kas tiek uzskatīts par pilnībā brīvu no cenzūras ir īss laika posms pirms neatkarības pasludināšanas, bet arī tad to ātri vien likvidēja vācu iebrucēji. Protams, visos okupācijas periodos ir pastāvējusi ļoti stingra cenzūra gan presē, gan citos medijos. Pašlaik Latvija ir neatkarīga un demokrātiska valsts, bet vai tas nozīmē, ka preses brīvība tiešām pastāv?

Latvijā tiek izdoti dažāda mēroga preses izdevumi un citi mediji. Tie pieder gan privātiem uzņēmējiem gan valsts un pašvaldības institūcijām, līdz ar to informācija tajos var tikt pasniegta kādai konkrētai pusei vēlamā gaismā. Ziņu pienesēji un žurnālisti darbojas tā, kā vēlas mediju īpašnieki, kas reizēm ir arī saistīti ar konkrētām politiskām partijām vai citām organizācijām, līdz ar to informācija var tikt sagrozīta vai noklusēta.

Labā ziņa ir tā, ka prese tiek kontrolēta, līdz ar to izdevēji var tikt sodīti par nepatiesu ziņu sniegšanu. Pašlaik tiesības kontrolēt presi ir Nacionālajai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (NEPLP). Šī padome ir tiesīga pārliecināties par jebkuru ziņu patiesumu un vismaz teorētiski tā ir pilnībā neatkarīga, līdz ar to NEPLP interesēs nav jebkādas informācijas slēpšana vai sagrozīšana par labu kādai no ziņās iesaistītajām pusēm. To, vai NEPLP arī praktiski darbojas tikai un vienīgi sabiedrības interesēs, protams, apgalvot nevar.

To, kāda ir preses brīvība katrā konkrētajā valstī var noteikt pēc Pasaules preses brīvības indeksa, ko ik gadu nosaka starptautiskā preses un vārda brīvības organizācija „Reportieri bez robežām” (RSF). 2015. gadā Latvija 2015. gadā ierindojās 24. vietā starp 180 valstīm. Tātad, kopumā situācija Latvijā ir vērtējam kā salīdzinoši laba, tomēr, ja jau ir 23 valstis pirms Latvijas, situācija varētu būt arī labāka un mediju jomā ir vērojami nopietni trūkumi tieši saistībā ar preses brīvību.

Kopumā var teikt, ka Latvijā tiek domāts par to, lai pastāvētu preses un vārda brīvība, bet mūsdienās to pilnībā īstenot tomēr nav iespējams. Pie varas esošie spēki vienmēr centīsies panākt, ka mediji darbojas viņu labā un tas bieži vien ir viņu spēkos. Situāciju tomēr mazliet uzlabo dažādu organizāciju un institūciju iejaukšanās mediju biznesā, kas ir tiesīgi uzraudzīt pilnīgi visu mediju darbību un sodīt par pārkāpumiem.

Ārštata žurnālistika

Mūsdienās tikai neliela daļa žurnālistu strādā štata vietās kādā no redakcijām. Daudzi strādā kā ārštata žurnālisti vai nu uz pilnu slodzi, vai dara to papildus kādam citam pamata darbam. Iemesli tam ir dažādi. Pirmkārt jau lielai daļai žurnālistu vienkārši nepietiek štata vietu redakcijās, bet citi savukārt, paši izvēlas šādu darbības modeli, jo vēlas paši noteikt savu darba grafiku un regulēt savu darbu. Tomēr vai to var uzskatīt par pilnvērtīgu darbu un vai Latvijā ar to ir iespējams nopelnīt iztikai?

Ārštata darbinieki ir tie, kuriem nav noslēgts pastāvīgs darba līgums ar uzņēmumu vai organizāciju, bet gan tikai līgums, kurā atrunāti konkrēti veicamie uzdevumi, to termiņi un honorāri. Žurnālistikas gadījumā tas nozīmē, ka ārštata žurnālists raksta pasūtījuma rakstus, ko redakcija pēc tam no viņa nopērk par attiecīgu naudas summu jeb honorāru.

Pirmkārt, jau jāsaprot, ka ārštata žurnālisti nav gluži paši sev noteicēji. Viņiem vienalga ir jāsadarbojas ar redakcijām, bet atšķirība ir tā, ka viņiem nav nedz fiksēta dara samaksa, nedz garantijas par to, ka arī nākamajos izdevumos būs darbs un līdz ar to arī alga. Var gadīties arī situācijas, kad žurnālists iesniedz redakcijā rakstu, bet tas netiek publicēts, līdz ar to nepienākas honorārs par paveikto darbu. Tātad, ja neskaita brīvo darba grafiku, ārštata žurnālisti atrodas daudz sliktākā pozīcijā, nekā tie, kuriem ir štata vieta redakcijā.

Vēl ir novērojama tendence, ka paši redaktori nelabprāt pērk rakstus no ārštata žurnālistiem. Viņiem daudz izdevīgāk ir uzdot veidot rakstus algotajam darbiniekam, kuru darba samaksa tāpat nav diez ko liela. Protams, ir arī izņēmumi. Redaktori ir gatavi sadarboties ar ārštata žurnālistiem tad, ja viņu materiāls ir īpaši unikāls un kvalitatīvs, kā arī tad, ja izdevuma saturs ir nepietiekams un algotie darbinieki nav spējīgi to izveidot, tomēr šādas situācijas neveidojas pārāk bieži.

Tā kā ārštata žurnālistu skaits ir samērā liels, bet redaktoru skaits, kuri vēlētos viņiem dot darbu ir mazs, rodas situācija, ka ārštata žurnālisti nevar nopelnīt iztikai tikai ar šo darbu. Konkurence ir ļoti liela un redaktori izvēlas tikai pašus labākos rakstus, ko publicēt, turklāt nevarētu teikt, ka arī honorāri par tiem būtu adekvāti. Protams, daudz kas ir atkarīgs arī no katras konkrētās redakcijas, bet ir tiešām ļoti maz ārštata žurnālistu, kuri būti spējīgi nopelnīt vidēji lielu vai lielu algu.

Labā ziņa ir tā, ka situācija pamazām uzlabojas. Latvijā ārštata žurnālistika ir samērā jauna lieta, tāpēc arī daudzi redaktori izvēlas nodarbināt tikai štata darbiniekus. Viņiem nav pieredze ar šāda veida žurnālistikas darba modeli, tāpēc arī to praksē nepielieto. Pēdējā laikā gan arvien vairāk redaktoru izvēlas sadarboties ar vismaz dažiem ārštata žurnālistiem, papildus štata darbiniekiem.

Piemēram, Rietumeiropas valstīs un Amerikas Savienotajās Valstīs šāda prakse ir visai ierasta un tur daudzi ārštata žurnālisti veiksmīgi darbojas un pelna samērā lielus honorārus, kā arī darba tur netrūkst. Iespējams pēc laika, kad redakcijas būs apradušas ar šo darbības modeli un spēs nodibināt savstarpēji izdevīgas attiecības ar ārštata žurnālistiem, arī Latvijā būs novērojama līdzīga situācija kā Rietumu valstīs. Pagaidām Latvijā ārštata žurnālisti noteikti nav izdevīgā pozīcijā. Kā pamata darbu to izvēlēties nevajadzētu, jo tas nesniedz nekādas garantijas, tomēr kā papildus darbs tas noteikti ir piemērots.